EKSPERIMENTĀLĀS UN TEORĒTISKĀS ZINĀTNES

Jura Zaķa skatījumā

Senākie ir vizuālie novērojumi: kas, kādos apstākļos un kā notiek. To aprakstos bija skaidri jānodala objekts, ar kuru kaut kas notiek, no apstākļiem (ārējiem), kas to izraisa. Novērojuma apraksts (rezultāts) ļāva paredzēt notikumus tādos pašos vai tiem pietiekoši līdzīgos apstākļos.

 

Eksperimentēšana sākās tad, kad eksperimentātors (cilvēks, kurš plāno un veic eksperimentu) pats izvēlējās objektu un prata un spēja kontrolēt ārējos apstākļus, kuros tas atradās. Sākotnēji eksperimentātors pats bija (parasti vizuālais) novērotājs un novērojuma aprakstītājs ikdienas valodā. Vizuāli uztvertā iespējamās subjektivitātes novēršanai un novērojuma precīzākam aprakstam tika izstrādātas objekta uzvešanās un apstākļu maiņas lielumu mērīšanas metodes, mērījumu rezultātus izsakot skaitliskos lielumos īpašā zinātnes valodā..

 

Objekta uzvedība iepriekš izvēlētos un kontrolētos apstākļos tiek pētīta, lai

-         noskaidrotu agrāk nezināmo;

-         pārbaudītu hipotēzi (kādu paredzējumu);

-         pārbaudītu aprēķinu (teorētisko) rezultātu patiesumu.

 

Noskaidrojamais

-         kāda objekta īpašība mainās mainoties noteiktiem ārējiem apstākļiem;

-         kāda ir šo izmaiņu lielumu savstarpējā korelācija (grafiska vai analītiska nepārtrauktai izmaiņai; vizuāla lēcienveida stāvokļa, fāzes izmaiņai).

 

Rezultāta ticamība

-         iespēja atkārtoti iegūt to pašu rezultātu;

-         iespēja piemeklēt adekvātu iepriekš jau zināmu teorētisko modeli.

 

Eksaktās zinātnes pēta objektus, kuru uzvedība ir pilnīgi un tikai atkarīga no ārējiem apstākļiem, kas ļauj šos apstākļus no jauna atkārtot. Tā pētīt var arī objektus, kuru „pašuzvedība” ir vājāka par ārējo apstākļu noteikto. Tie ir nedzīvie vai vājas gribas ļoti spēcīgos ārējos apstākļos nokļuvušie dzīvie. Ar dzīvajiem neeksperimentē, bet tikai noskaidro to uzvedību.

 

Nedzīvo specifika ir iespēja precīzi noteikt to stāvokli pirms eksperimenta un izsekot tā izmaiņai, ko izraisa eksparimentātora noteikti un kontrolētie ārējie apstākļi. Sākuma stāvokļa noteikšanu apgrūtina tā atkarība no ne vienmēr droši nosakāmās objekta „vēstures”, t. i. no objekta „atmiņas”, kas ļoti raksturīga, piemēram, cietajiem ķermeņiem („cietā atmiņa”), bet nemaz nepiemīt, piemēram, elementārdaļiņām.

 

Daži turpmāk detalizētāk aplūkojamie jautājumi (pēc izvēls)

Eksperimentālās zinātnes ir eksaktās (fizika un ķīmija) un neeksaktās (psiholoģija, bioloģija). To nosaka šo zinātņu izpētes objekti, jo eksaktums ( mūsdienu zinātnes izpratnē) piemīt nedzīvajiem, neeksaktums – dzīvajiem.

 

Teorētiskās zinātnes ir eksaktās (fizika, astronomija) un neeksaktās (filozofija). Teorētiski iegūtā atziņas pārbaudīt var tikai eksaktajās zinātnēs. Neeksaktajās zinātnēs par tiem var tikai pārliecināties vai tiem vienkārši noticēt.

 

Fizikā eksperimenta objekts var būt jebkurš fizikāls objekts (viela noteiktā stāvoklī, ķermenis). Ārējie apstākļi var būt jebkura fizikāla rakstura iedarbība.

Objekta uzvedību (izmaiņas) nosaka pēc tā fizikālo parametru izmaiņām.

Ārējo apstākļu izmaiņas nosaka pēc to fizikālā rakstura

Eksperimenta sagatavošanai

-         pēc iespējas precīzāk jāzina objekta sākotnējie fizikālie un ķīmiskie parametri;

-         jāgūst pārliecība, kādi apstākļi maniās un kādi nemainās, jāizslēdz vai vismaz jāminimizē iespējamo citu (nekontrolējamo) apstākļu maiņa eksperimenta (novērojuma) laikā;

-         jāpārliecinās, vai mainīgie apstākļi tiešā veidā neiedarbojas uz mēraparātiem un citiem mērinstrumentiem.