Elektrolītiskās disociācijas teorija,pamattēzes

Sāļu, sārmu un skābju ūdensšķīdumu spēju vadīt elektrisko stāvu izskaidro elektrolītiskās disociācijas teorija(Svante Arrēniuss, 1887.). Teorijas pamatā bija pieņēmums, ka ūdensšķīdumā elektrolīti sadalās (disociē) lādētās daļiņās – jonos.

 

Elektrolītiskās disociācijas teorijas pamattēzes

1.    Elektrolīti, ja tos šķīdina ūdenī vai izkausē, sadalās (disociē) pretēji lādētos jonos.

2.    Joni atšķiras no atomiem gan pēc uzbūves, gan arī pēc īpašībām.

3.    Elektrolītu šķīdumos vai kausējumos joni kustas haotiski. Ja šķīdumā vai kausējumā ievieto elektrodus, kas pieslēgti līdzstrāvas avotam, tad katjoni virzās uz katoda pusi, bet anjoni virzās uz anoda pusi. Pie elektrodiem joni izlādējas: katjoni no katoda saņem elektronus, bet anjoni elektronus atdod anodam. Joni pārvēršas elektriski neitrālos atomos vai molekulās.

4.    Elektrolītu disociācija ir apgriezenisks process. Disociācijai pretējo procesu sauc par asociāciju (savienošanās).

Cilvēks, komunicējot ar citiem cilvēkiem, parāda savas labās un sliktās īpašības. Sabiedrība sastāv no abiem – labiem un sliktiem.

Modeļi:
Elektrolītiskās disociācijas teorija Reitings: 19 Skatījumi: 2010 +

Autors: Anonīms Klase: -