Iedomāsimies, ka mums ir vesels bars tantuku, kurām ir dažādas tenkas. Viņas var stāstīt savas tenkas citām tantēm, bet tikai tad, ja tās klausītājām ir jaunas un nezināmas. Ja tantukam ir daudz tenku, tad viņa var stāstīt tām, kas ir gatavas klausīties, jo viņām tenkas ir jaunas. Ja tenkas ir zināmas, tad tenku nodošana izpaliek, jo nav klausītājas. Ja kādai tantei nav klausītāja, tad tenkai vispār nav nozīmes, jo tā netiek izstāstīta. Tenka šādos gadījumos var tikt izstāstīta, ja atradīsim un pievedīsim tanti, kuru tā interesē. Noslēgtā tantu sabiedrībā beigās visas zinās visas tenkas un tālāka tenku stāstīšana izbeigsies. Šajā sistēmā tenku stāstīšana notiek tikai tad, kad tenka ir nedzirdēta un sasniegs klausītāja ausis.

Ja runātājai nav klausītāju, tad tenka vispār nevienu neinteresē un tā vispār nav tenka, jo nevienam tā nav vajadzīga, un tāpēc vispār nav apspriežama. Secinājums ir viens – ja nav vismaz divi tantuki, kam ir ar ko apmainīties, tad nekas nenotiek, un tenka kā tāda vispār ir mirusi tenka, jeb tās vispār nav. Pilnīgs miers, jo nevienam neko nevajag. Ja tenku stāstīšana ir darbs, tad šinī gadījumā darbu veikt nevar. Iestājas tā saucamā siltuma nāve.