Hologrāfija ir viļņu ierakstes
un nolasīšanas metode, kuras pamatā ir šo viļņu interference un difrakcija.
Hologramma ir gaismas staru kūļu mijiedarbības radītās interferences ainas
fotogrāfija. Ar hologrammas palīdzību, mainot fotoplates leņķi, skatītājs var
hologrammu apskatīt no dažādām pusēm.
Hologrammu veidošanā izmanto divu koherentu
gaismas kūļu interferenci. Kā gaismas avots kalpo lāzers. Tā starojums saglabā
nemainīgu fāzi lielos attālumos, un koherence
saglabājas pietiekami ilgu laiku. Saprotams, ka tikai pie šādiem nosacījumiem
iespējams iegūt stabilu gaismas viļņu interferences ainu.
Hologrāfijas teoriju 1948.gadā izstrādāja un pamatoja ungāru fiziķis Deniss Gābors, un nosaukumu
“hologramma” viņš darināja no grieķu valodas vārdiem halos-
“viss” un gramma- “ziņojums”. Taču praktiski
hologrāfiju sāka izmantot tikai pēc lāzera ieviešanas. To praktiski realizēja
1962.g amerikāņu fiziķis Emmets Leits
un Juris Upatnieks.