Hologrāfija ir viļņu ierakstes un nolasīšanas metode, kuras pamatā ir šo viļņu interference un difrakcija. Hologramma ir gaismas staru kūļu mijiedarbības radītās interferences ainas fotogrāfija. Ar hologrammas palīdzību, mainot fotoplates leņķi, skatītājs var hologrammu apskatīt no dažādām pusēm.

Hologrammu veidošanā izmanto divu koherentu gaismas kūļu interferenci. Kā gaismas avots kalpo lāzers. Tā starojums saglabā nemainīgu fāzi lielos attālumos, un koherence saglabājas pietiekami ilgu laiku. Saprotams, ka tikai pie šādiem nosacījumiem iespējams iegūt stabilu gaismas viļņu interferences ainu.

Hologrāfijas teoriju 1948.gadā izstrādāja un pamatoja ungāru fiziķis Deniss Gābors, un nosaukumu “hologramma” viņš darināja no grieķu valodas vārdiem halos- “viss” un gramma- “ziņojums”. Taču praktiski hologrāfiju sāka izmantot tikai pēc lāzera ieviešanas. To praktiski realizēja 1962.g amerikāņu fiziķis Emmets Leits un Juris Upatnieks.