Pievilkšanās spēki eksistē ne tikai starp atomiem, bet arī starp molekulām. To apstiprina fakts, ka molekulu savstarpējās iedarbības rezultātā bieži rodas jaunas sarežģītākas molekulas. Arī vielu šķīšanā novēro daļiņu mijiedarbību. Daļiņu savstarpējo koordināciju var nosaukt par kompleksu veidošanos, bet izveidotos savienojumus, kuri sastāv no stabiliem komplicētiem joniem vai molekulām, par kompleksajiem savienojumiem (ķīmiskie savienojumi, kuru formulas šķietami ir summētas no vairākām zināmu vielu formulām).

1893. gadā Šveices ķīmiķis Alfreds Verners (1866-1919) izskaidroja komplekso savienojumu uzbūvi.

1.     Kompleksajā savienojumā viens no joniem vai atomiem ieņem centrālo vietu, un to sauc par kompleksveidotāju.

2.     Apkārt kompleksveidotājam izvietoti (koordinēti) pretēji lādēti joni vai elektriski neitrālas molekulas, ko sauc par ligandiem (no latīņu val. vārda ligare – saistīt, savienot).

3.     Kompleksveidotājs ar ligandiem veido savienojuma iekšējo sfēru, kuru, rakstot savienojuma ķīmisko formulu, ieslēdz kvadrātiekavās.

4.     Ar kompleksveidotāju tieši saistīto ligandu skaitu sauc par koordinācijas skaitli. Tas visbiežāk ir 2, 4, 6.