Kulona likumu,
kurš ir analoģisks Ņūtona gravitācijas likumam, Šarls
Ogistēns Kulons (Francija) precīzā eksperimentā
konstatēja 1785.gadā, lai gan dažus gadus iepriekš Henrijs Kevendišs
(Anglija) to bija pierādījis. Taču H. Kevendiša darbs
nebija plaši pazīstams.
Ņemam kilogramu sviesta un izsmērējam ar to
mazas istabiņas griestus, sienas un grīdu. Ja papūlas, tad sviesta kārta ir
diezgan labi redzama. Mēģinot ar šo pašu sviesta daudzumu izklāt klases telpu,
redzēsim, ka sviesta kārtiņa būs pavisam plāna, bet Doma baznīcas iekštelpā
sviesta kārtu pat samanīt nevarēs.
Telpai palielinoties sviesta kārtiņas dilšana ir nevis vienmērīga, bet
paātrināta. Istabas vietā ņemsim bumbu, lai nav jādomā, ka istabas stūri ir
tālāk, kā sienu, grīdu un griestu vidus.
Ja paskatāmies, cik liels sfēras laukums jānosmērē ar to pašu sviesta
piku, tad redzam, ka šis laukums ir atkarīgs no sfēras rādiusa kvadrāta
(kilogramu ir jāizdala ar attāluma kvadrātu, un tad dabūsim to sviesta
daudzumu, kas būs uzsmērēts uz sienas laukuma vienības šajā attālumā no
centra). Var ņemt skaņu, gaismu, gravitācijas lauku, elektrostatisko lauku un
vēl daudz ko citu – visiem stiprums/daudzums dils atkarībā no attāluma
kvadrāta.
