Inducēto starojumu ģenerē un pastiprina tā sauktie optiskie kvantu ģeneratori — lāzeri.

Lāzeriem ģeneratoriem ir trīs galvenās sastāvdaļas: aktīvā vide, enerģijas avots un rezonators.

Pirmo rubīna lāzeru 1960. gadā izveidoja T. Meimans (ASV). Rubīna lāzera aktīvā vide ir rubīna monokristāls ar hroma piemaisījumu. Kristāls ir cilindriska stienīša veidā. Stienīša galus noslīpē un tiem uzklāj plānu sudraba kārtiņu. Kristālu no sāniem apgaismo ar gāzizlādes lampu. Attēlā parādīta vienkāršota enerģijas līmeņu shēma rubīna kristālā.

Rubīna kristaliskā režģa un hroma jonu iedarbībā ierosinātais enerģijas līmenis E₃ sadalās daudzos sīkākos līmeņos, veidojot joslu jeb enerģijas zonu. Enerģijas līmenī E₂ elektroni uzturas daudz ilgāk nekā līmenī E₃ (aptuveni 2 · 10^-3 s), bet kvantu pāreja E₃→ E₂ ir bezizstarojuma pāreja. Tāpēc var panākt, ka enerģijas līmenī E₂ nokļūst ļoti daudz elektronu. Ārējā elektromagnētiskā starojuma ietekmē elektroni vienlaikus pāriet no līmeņa E₂ uz līmeni E₁, radot starojumu, kura fotonu enerģija ΔE = E₂ - E₁. Lai elektroni pārietu stāvoklī E₃, rubīna kristālu apgaismo ar gāzizlādes lampu.

Sudraba kārtiņa uz rubīna stienīša galiem darbojas kā puscaurlaidīgs spogulis (rezonators), kas daļu kvantu atgriež aktīvajā vidē, lai izraisītu inducēto starojumu.

Lāzerus izmanto ļoti plaši; ar tiem griež un metina metālus, pārgriež audus ķirurģijā, pārvada signālus pa optiskajiem kabeļiem, nosaka attālumus un iegūst hologrammas. Lāzerus izmanto arī svītrkodu skeneros, printeros, fotokopētājos, CD atskaņotājos un citur.

Piemēram, DVD lasītājā lēca fokusē lāzera staru uz DVD slāni, kur digitālā formātā ierakstīto informāciju lāzera stars "nolasa". Lāzera gaismas stars no izciļņa kā no spoguļa atstarojas (loģiskais “1”), bet bedrītē izkliedējas (loģiskā “0”).