Ņem kartupeli, bieti, jebko, ko var viegli griezt un kas saglabā formu. Iedomāsimies, ka mums ir ļoti ass un plāns nazis, kuru griežot neļurkājam un negrozām.  Nogriežam kādu gabalu no, piemēram, kartupeļa un noliekam to ar griezuma plakni uz galda. Tagad tas nešūpojas pie katra pieskāriena. Ņemam kādu punktu uz kartupeļa un tagad griežam pa gabalam nost, vienmēr sākot no šī punkta. Tad, kad kartupelim nav vairs palikusi neviena negluda vieta (izliekumi, ieliekumi), varam teikt, ka esam ieguvuši piramīdu.

Tas punkts, ar kuru sāk visus griezumus, ir vienīgais spicums, caur ko var iziet vairāk kā trīs griezumi (var būt arī trīs, bet vairāk kā trīs citiem spicumiem nav iespējams), un tiek saukts par piramīdas virsotni. Ja paskatāmies tuvāk un vēl paeksperimentējam, tad var saredzēt, ka visi griezumi, kas iet caur piramīdas virsotni, ir trijstūri.

Tas griezums, uz kā stāv piramīda, tiek saukts par piramīdas pamatu. Caur virsotni griežot iegūtie trijstūri, tiek saukti par sānu skaldnēm, bet šo trijstūru malas par šķautnēm.