Ņem kartupeli, bieti, jebko, ko var viegli griezt
un kas saglabā formu. Iedomāsimies, ka mums ir ļoti ass un plāns nazis, kuru
griežot neļurkājam un negrozām. Nogriežam kādu gabalu no, piemēram,
kartupeļa un noliekam to ar griezuma plakni uz galda. Tagad tas nešūpojas pie
katra pieskāriena. Ņemam kādu punktu uz kartupeļa un tagad griežam pa gabalam
nost, vienmēr sākot no šī punkta. Tad, kad kartupelim nav vairs palikusi
neviena negluda vieta (izliekumi, ieliekumi), varam teikt, ka esam ieguvuši
piramīdu.
Tas punkts, ar kuru sāk visus griezumus, ir
vienīgais spicums, caur ko var iziet vairāk kā trīs griezumi (var būt arī trīs,
bet vairāk kā trīs citiem spicumiem nav iespējams), un tiek saukts par
piramīdas virsotni. Ja paskatāmies tuvāk un vēl paeksperimentējam, tad var
saredzēt, ka visi griezumi, kas iet caur piramīdas virsotni, ir trijstūri.
Tas griezums, uz kā stāv piramīda, tiek saukts
par piramīdas pamatu. Caur virsotni griežot iegūtie trijstūri, tiek saukti par
sānu skaldnēm, bet šo trijstūru malas par šķautnēm.
Ja esam
izdomājuši, ka jāgriež tā, ka visi sānu griezumi ir vienādi trijstūri, tad
iegūsim regulāru piramīdu.
